Slovākijā nacionālās literatūras aizsākumi ir meklējami ap 18. gadsimtu, kas ir krietni vēlāk nekā citur Eiropā. Pirmie literārie teksti slovāku valodā parādījās jau 17. gadsimta pašās beigās, taču literārās slovāku valodas izmatošanu aizsāka rakstnieks un valodnieks Antons Bernolaks (1762-1813). Vēlāk viņa attīstīto un izkopto valodu izmantoja arī citi rakstnieki, kā, piemēram, Jozefs Ignaks Bajza (1755-1836), kurš sarakstīja pirmo noveli slovāku valodā un dzejnieks Jans Hollijs (1785-1849). Pēc tam vairāki rakstnieki sāka izmantot slovāku valodu savu darbu radīšanai. Ievērojamākie no šiem rakstniekiem bija Jans Kollārs (1795-1852) un Pāvels Jozefs Safariks (1795-1861). Šie rakstnieki gan vienalga kā savu daiļdarbu galveno valodu izmantoja čehu valodu, bet viņu devums slovāku nacionālās literatūras attīstībā ir nenovērtējams. Viņu darbi slovāku valodā ietvēra gan dzeju, gan prozas darbus ar vēsturisku ievirzi. Viņi ar saviem darbiem arī aicināja slovāki tautu cienīt savu valodu, kultūru un vēsturi, tāpēc šie rakstnieki tiek uzskatīti par slovāku dzimtās literatūras radītājiem un ceļa aizsācējiem.

19. gadsimtā jau ļoti daudzi literāti rakstīja savus darbu slovāku valodā un šie darbi pārstāvēja dažādus literatūras stilus. Visprestižākais 19. gadsimta slovāku rakstnieks noteikti ir Ļudovīts Štūrs (1812-1856). Viņš bija e tikai rakstnieks, bet arī politiķis, arhitekts un valodnieks. Viņš tiek uzskatīts par modernās slovāku literārās valodas aizsācēju. Tā atšķīrās no Bernolaka aizsāktās un veidotās slovāku literārās valodas ar to, ka tās pamatā tika izmantots centrālās Slovākijas dialekts. Vēlāk šis dialekts kļuva par pamata valodas formu visā valsts teritorijā. Vēl Štūrs, iepazīstoties ar citu tajā laikā slavenu Eiropas rakstnieku darbiem, izstrādāja Slovākijas romantisma konceptu, kuras pamatā bija doma par patriotismu un tautas tradīcijām.

Pēc tam sekoja grūts periods Slovākijas valstij un tautai. Valstī ienāca ungāri un līdz šim gūtie panākumi literatūrā mazinājās. Daudzi autori atteicās no slovāku valodas, tomēr patriotiskākie izmantoja savus darbus, lai uzsāktu revolūciju un modinātu slovākos patriotismu. Tas ļāva attīstīties reālismam Slovākijas literatūrā. Reālisma pārstāvji rakstīja par tālaika spilgtākajiem notikumiem. Tas radīja jauno rakstnieku paaudzi Slovākijas literatūrā. Pie tiem piederēja tādi literatūras pārstāvji kā Pāvols Orshgarks Hviezdoslavs (1849-1921) un Mrtins Kukcins (1860-1928).

20. gadsimtā Slovākijas ietekmīgākie rakstnieki bija apvienojusies grupējumā ar nosaukumu „Slovāku modernisti”. Tās līderis bija Ivans Krasko (1876-1958). Viņa un pārējo rakstnieku darbi ļoti līdzinājās rietumvalstu simbolisma pārstāvju darbiem, kas pārstāvēja tautas likteņa tēmu. Darbi tika rakstīti par tautas pastāvēšanu, tās valodu un kultūru. Daudzi jaunie slovāku rakstnieki brauca izglītoties uz Rietumeiropas valstīm, īpaši uz franciju, kas slovāku literatūrā ienesa arvien jaunas vēsmas. Komunisma laikā gan literatūrai tika uzspiesta ļoti stingra cenzūra un kontrole.

Kad Slovākija atguva neatkarību, atkala literatūrā parādījās patriotiskā tematika, bet pēc tam literatūras tēmas tika pārstāvētas arvien plašāk. 21. gadsimtā parādījās modernā literatūra, kurai vairs nebija robežu. Ikviens rakstnieks varēja rakstīt par sev svarīgām lietām, ieverot darbos personīgo pārdzīvojumu.

Lai gan Slovākija no Latvijas nav nemaz tik tālu, tomēr to apskatīt nemaz nav lēti un nereti cilvēki ņem kredītus (бързи кредити онлайн) lai varētu turp aizbraukt un citreiz pat tiek ņemti kredīti bez līguma (кредит без трудов договор) un bezprocentu aizdevumi (безлихвен кредит) .